Saskaņā ar normatīvo regulējumu advokātam, glabājot klienta medicīnisko dokumentāciju, jāievēro gan profesionālās darbības noteikumi, gan personas datu aizsardzības prasības. Medicīniskie dati ir īpašas kategorijas personas dati, kuru apstrāde pieļaujama tikai ar skaidru tiesisko pamatu un nodrošinot augstu konfidencialitātes līmeni.
Advokātam ir pienākums nodrošināt, ka šādi dati tiek uzglabāti droši – aizsargāti pret nesankcionētu piekļuvi, zudumu vai izpaušanu. Tas attiecas gan uz fizisku dokumentu glabāšanu, gan elektronisko datu apstrādi.
Plašāk: zvērināta advokāta Ronalda Rožkalna skaidrojumā LV portālā.
Latvijas Radio pētnieciskajā raidījumā “Atvērtie faili” apskatīta aktuāla problēma – bezpalīdzīgu senioru mehāniskā fiksācija Latvijas slimnīcās un vienota tiesiskā regulējuma trūkums šajā jomā. Raidījumā viedokli sniedza arī zvērināts advokāts Ronalds Rožkalns.
Klausīties raidījumu “Atvērtie faili” (#236)

Raidījumā analizēts gadījums, kad senioram ārstniecības iestādē tika piemērota mehāniskā fiksācija, piesienot pacientu pie gultas. Šāda prakse medicīnā var tikt izmantota pacientu drošības nodrošināšanai, piemēram, lai novērstu kritienus vai traumas. Tomēr Latvijā šobrīd nav vienota un skaidra normatīvā regulējuma, kas detalizēti noteiktu šādu ierobežojošu līdzekļu piemērošanas kārtību bezpalīdzīgiem pacientiem visās ārstniecības iestādēs.
Raidījumā tika uzsvērts, ka pacientu mehāniskā fiksācija būtiski skar personas pamattiesības – cilvēka cieņu, brīvību un fizisko integritāti. Tādēļ šādu līdzekļu piemērošanai jābūt skaidri reglamentētai, medicīniski pamatotai un samērīgai, kā arī pienācīgi dokumentētai ārstniecības dokumentācijā.
Zvērināts advokāts Ronalds Rožkalns raidījumā norādīja, ka pacientu kustību ierobežošana ārstniecības iestādē pēc būtības ir nopietns personas tiesību ierobežojums, kas pieļaujams tikai izņēmuma gadījumos. Šādos gadījumos nepieciešams:
Vienlaikus eksperti norāda, ka Latvijā šobrīd spēkā esošās rekomendācijas un iekšējās instrukcijas dažādās ārstniecības iestādēs var atšķirties, kas rada risku neviendabīgai praksei un pacientu tiesību pārkāpumiem.
Raidījums aktualizē nepieciešamību diskutēt par vienota, vispārsaistoša regulējuma izveidi, kas skaidri noteiktu pacientu mehāniskās fiksācijas piemērošanas kritērijus, procedūru un uzraudzību, vienlaikus nodrošinot gan pacientu drošību, gan viņu pamattiesību aizsardzību.
Raidījums Zilonis studijā pievēršas aktuāliem tematiem — šoreiz analizējot ārstniecības prakses un kļūdu noklusēšanas riskus. Skaties pilnu sižetu šeit.

Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica sadarbībā ar starptautiskajiem žurnālistiem atklājis, ka vairāk nekā simts ārstu, kuriem par nopietniem profesionāliem pārkāpumiem aizliegts praktizēt vienā Eiropas valstī, turpina strādāt citā. Tas apdraud pacientus. Vismaz divas šādas ārstes pieņem arī Latvijā. Raksts norāda uz būtiskiem trūkumiem informācijas apmaiņā starp dalībvalstīm – Ārstu biedrība un Veselības ministrija neizmanto pilnībā Eiropas Komisijas IMI sistēmas brīdinājumu mehānismus. Rezultātā ārsti ar aizliegumiem vienā valstī var turpināt darbu citā.
Foto: rebaltica.lv
Lasīt pilno rakstu Re:Baltica.lv
Latvijas Radio sižets par traģisku gadījumu – ārstniecības iestādē dzīvību zaudēja grūtniece un viņas nedzimušais bērniņš. Bez mammas palika divi nepilngadīgi bērni, kā arī dzīvesbiedri zaudēja vīrs.
Foto autore: Laura Dzērve
Raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” atspoguļotas aktuālās problēmas Ārstniecības riska fonda lietās.
Iespēja sūdzēties par sliktu veselības aprūpi ir pacienta pamattiesības. Medicīnas aprūpei tas ļauj pilnveidoties, bet pacientam – panākt taisnību, ja ārstu paviršības dēļ radies kaitējums veselībai. Latvijā formāli pastāv vairāki pacienta tiesiskās aizsardzības līdzekļi – viens no tiem ir iespēja vērsties ar sūdzību Veselības inspekcijā, taču šis mehānisms ir juridiski kļūdains un nefunkcionāls. Savukārt vēršanās Ārstniecības riska fondā, pieprasot finansiālu kompensāciju par kaitējumu, nenozīmē, ka ārsts par savu kļūdu uzzinās un to nākotnē neatkārtos.
Kas ir taisnīgs sūdzību izskatīšanas process? Kāpēc, izskatot pacientu sūdzības, vērā tiek ņemti ārstu skaidrojumi, bet ne pacienta un citu liecības? Kā cietušo spēj pasargāt medicīnas iestāde, kurā noticis pacienta tiesību pārkāpums? Kam jāmainās Veselības inspekcijas darbā, lai sūdzības iesniegšana vēl vairāk neapdraudētu pacienta tiesības?
Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem decembrī Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā notikušajā diskusijā “Kas sargās pacientu?” kopīgi meklēja Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore un zvērināta advokāte Solvita Olsena, zvērināts advokāts un Medicīnas tiesību biroja vadītājs Ronalds Rožkalns, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore Signe Mežinska, psihologs, pacientu drošības eksperts un Rīgas Stradiņa universitātes docētājs, ārkārtas un pirmās palīdzības izglītības attīstības vadītājs Reinis Upenieks un Latvijas Hemofilijas biedrības valdes priekšsēdētāja, Latvijas Reto slimību alianses valdes locekle un Latvijas Pacientu organizāciju tīkla koordinatore Baiba Ziemele. Diskusiju vadīja publiciste un žurnāliste Agra Lieģe-Doležko.